otrdiena, 2012. gada 1. maijs
Kas būtu jāievēro meklējot Jāņuzāles
Peldošais ezerrieksts - Trapa natans L.
Viengadīgs ūdensaugs. Strīdīgs ir jautājums par auga sistemātisko piederību. Vieni speciālisti uzskata, ka ir tikai viena ļoti polimorfa suga - peldošais ezerrieksts, kurai arī Latvijas teritorijā atzīmētas vairākas formas. Citi turpretī uzskata, ka ir 25 - 30 un pat 200 ezerriekstu sugu.
Augs pirmo reizi Latvijā, kā to liecina herbāriju materiāli atrasts 1870. gadā Klaucānu ezerā, kas atrodas Jēkabpils rajonā. Visu šo laiku augs palicis uzticīgs Klaucānu ezeram, izplatījies tuvējā Priekulānu ezerā, bet tagad, kā to liecina J. Smaļinska pētījumi, izplatījies pat kādā meliorācijas grāvī un atrasts arī Podvāzes upē. Te jāatceras gadījums studentu ekspedīcijas laikā Tālajos Austrumos, kad ezerriekstu redzējām augam ceļa grāvī pie Hankas ezera.
Peldošā ezerrieksta atradne Pokrotas ezerā ir Eiropā vistālāk uz ziemeļiem izvirzītā atradne. Agrāk ezerrieksts audzis arī Skandināvijā, par ko liecina fosilu augļu atradumi kūdrā pat līdz 60 - 630 ziemeļu platuma. Zviedrijā pēdējais ezerrieksts ievākts 1918. gadā Skonē Dienvidzviedrijā. Arī Lietuvā vēl 19. gadsimta otrajā pusē kādā ezerā pie Biržiem audzis ezerrieksts, kas tagad vairs nav sastopams.
Parastā īve- Taxus baccata L.
Parastā īve ir Latvijā ceturtais savvaļas skuju koks. To sauc arī par platpaegli. Tas ir divmāju augs. Rudeņos parastajai īvei veidojas zaļas sēklas ar sarkanu sēklsedzi ar kuru barojas putni tā izplatot īves sēklas. Zaļās sēklas ar sarkano sēklsedzi atgādina ogas. Taču nav pareizi parasto īvi saukt par ogu īvi kā to dažreis dara, jo tai kā kailsēklim nav auglenīcas un līdz ar to nav arī augļa.
Parastās īves tāpat kā Baltijas efejas izplatība saistīta ar Piejūras ģeobotānisko rajonu: tā atrasta Rucavā, Slīteres nacionālajā parkā, Engures un Ķemeru apkārtnē. arī Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas apkārtnē. Pirmo reizi īvi kā sastopamu Kurzemē min J. Fišers 1784. gadā. Žurnālā „Die Quatember„1829. gadā, rakstot par īvēm Slīterē minēti koki ar 6 pēdu apkārtmēru (1 pēda = 30,5 cm). 1974. gadā S. Saliņš grāmatā par Latvijas dižkokiem un retajiem kokiem minēja īvi Slīteres mežniecības 118. kvartālā ar apkārtmēru 1,7 m. Tad jau tās pat sešas pēdas sanāk.
Parastā īve ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
pirmdiena, 2012. gada 30. aprīlis
Lielā kosa - Equisetum telmateja Ehrh.
Lielajai kosai Latvijā zināma tikai viena atradne - Ventas labajā krastā pie Piešu mājām Zlēku pagastā. Šo atradni 1895. gadā atklāja K. R. Kupfers. Lielā kosa te aug Ventas krasta nogāzes avoksnājā. Novērojumi rāda, ka augs katru gadu te veido sporas, taču savu izplatību Latvijā nepaplašina. J. Bickis 1923. gadā minēja lielās kosas atradni Kandavā. Vēlākie pētījumi to, nav apstiprinājuši.
Lielas kosas atradne Ventas krastā atrodas uz izplatības apgabala ziemeļrietumu robežas.
Vispārējais sugas izplatības apgabals aptver Eiropu un Ziemeļameriku.
Lielā kosa ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā un Ministru kabineta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās aizsardzībai izdalīts *Piešdangas dabas liegums.
attēls nr. 5
attēls nr. 5
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā nosaka 1993. gadā pieņemtais likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” . Tur minētas 6 šādu teritoriju kategorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti.
attēls nr. 6
Lēmumus par dabas un biosfēras rezervātu, kā arī nacionālo parku izveidošanu pieņem Saeima, bet pārējo kategoriju aizsargājamās teritorijas izveido ar Ministru kabineta lēmumu. Minētais Likums dod tiesības pašvaldībām pieņemt lēmumus par vietējas nozīmes dabas liegumu, dabas parku un dabas pieminekļu apstiprināšanu.
Atsevišķu aizsargājamo dzīvnieku, augu un sēņu aizsardzībai nepieciešamības gadījumā var izveidot mikroliegumus. To izveidošanas kārtību nosaka 2000. gadā pieņemtie Ministru kabineta „Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” .
Par dabas rezervātiem izdala cilvēka darbības neskārtas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās nodrošina dabisko procesu netraucētu attīstību, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.
attēls nr. 7
Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. To izveidošanas mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu, veicinot ilgtspējīgu teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.
Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.
Ieskats Latvijas augu aizsardzības vēsturē
Augu aizsardzība ir cieši saistīta ar teritoriju aizsardzību. Nav iespējams aizsargāt kādu augu sugu neaizsargājot tās augteni. Tāpēc arī teritoriju (rezervātu, liegumu) aizsardzība tai pašā laikā ir augu aizsardzība. Atskatoties vērsturē par pirmo augu aizsardzības pasākumu Latvijā jauzskata Moricsalas dabas rezervāta (jeb kā toreiz teica "Dabas jaukuma apvidus") nodibināšana 1912. gadā lai varētu efektīvi aizsargāt retās un iznīkstošās augu sugas jāzin to bioloģija un ekoloģija. Šajā ziņā lielu darbu 20. gadsimta 20-ajos un 30-ajos paveica J.Mežsēta pētot dzelteno kurpīti, K.Kiršteins, un V.Eihe pētot parasto skābardi un A.Apinis pētot peldošo ezerriekstu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)