Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju kategorijas Latvijā nosaka 1993. gadā pieņemtais likums „Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” . Tur minētas 6 šādu teritoriju kategorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, dabas parki, dabas pieminekļi, dabas liegumi un aizsargājamie ainavu apvidi. Šīm kategorijām vēlāk pievienojās septītā – biosfēras rezervāti.
attēls nr. 6
Lēmumus par dabas un biosfēras rezervātu, kā arī nacionālo parku izveidošanu pieņem Saeima, bet pārējo kategoriju aizsargājamās teritorijas izveido ar Ministru kabineta lēmumu. Minētais Likums dod tiesības pašvaldībām pieņemt lēmumus par vietējas nozīmes dabas liegumu, dabas parku un dabas pieminekļu apstiprināšanu.
Atsevišķu aizsargājamo dzīvnieku, augu un sēņu aizsardzībai nepieciešamības gadījumā var izveidot mikroliegumus. To izveidošanas kārtību nosaka 2000. gadā pieņemtie Ministru kabineta „Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumi” .
Par dabas rezervātiem izdala cilvēka darbības neskārtas vai mazpārveidotas teritorijas, kurās nodrošina dabisko procesu netraucētu attīstību, lai aizsargātu un izpētītu retas vai tipiskas ekosistēmas un to sastāvdaļas.
attēls nr. 7
Biosfēras rezervāti ir plašas teritorijas, kurās atrodas starptautiski nozīmīgas ainavas un ekosistēmas. To izveidošanas mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidības saglabāšanu, veicinot ilgtspējīgu teritorijas sociālo un ekonomisko attīstību.
Nacionālie parki ir plaši apvidi, kam raksturīgi nacionāli nozīmīgi izcili dabas veidojumi, cilvēka darbības neskartas un mazpārveidotas ainavas un kultūrainavas, biotopu daudzveidība, kultūras un vēstures pieminekļu bagātība un kultūrvides īpatnības.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru